Apdzīvotās vietas » Ābeļi

« Atpakaļ


Ābeļi


            Ābeļi (Abelhof, arī Abeln) – muiža Sēlpils politiskajā draudzē. Tās iedzīvotāji piederēja pie Biržu evanģēliski luteriskās draudzes Salas filiāles.

            16. gs. otrajā pusē muiža piederēja Kersenbruku dzimtai (Kerssenbruch, Kersenbroik). 1599. gadā Heinrihs fon Kersenbruks pārdeva Ābeļu muižu par 6000 dālderu Georgam fon Lidinghauzenam, sauktam Wolfs (Lüdinghausen gen. Wolff), kurš to savukārt 1606. gadā pārdeva hercoga Gotharda brāļadēlam Brandenburgas kūrfirsta slepenpadomniekam Johanam fon Ketleram (Kettler) par 3600 dālderu. Ketlera dēls Johans Sigismunds 1652. gadā Ābeļus līdz ar Dignāju (Dubena) un Slati (Schlottenhof) pārdeva hercogam Jēkabam, kurš par minētajām muižām samaksāja kopumā 60000 florīnu jeb 20000 dālderu. Sekojošajos divdesmit piecos gados hercogs Ābeļus īslaicīgi ieķīlāja un nodeva parvaldē dažādām personām, bet 1687. gada jūnijā muižu par 7000 florīnu nodeva ķīlas valdījumā Hermanim Heinriham fon Haudringam uz 12 gadiem. Tā kā muižas ēkas šajā laikā bija visai sliktā stāvoklī, tad Haudringam uzlika par pienākumu tās savest kārtībā, solot izdevumus vēlāk daļēji kompensēt. Tobrīd muižai piederēja viens krogs un astoņas zemnieku sētas, kurās kopumā turēja 33 zirgus, 1 vērsi, 42 govis, 32 aitas, 20 kazas un 48 cūkas. Muižas laukos izsēja 30 pūru rudzu, 8 pūrus miežu, 30 pūru auzu, kā arī nelielā daudzumā kviešus, vasaras rudzus, pupas, zirņus un griķus. Tāpat muižai bija divi t. s. virtuves dārzi (Küchen-Garten) un trīs pļavas.

            Pēc līguma termiņa iztecēšanas Haudringa atraitne Sofija Veronika, dzimusi fon Fītinghofa (Vietinghof) 1699. gadā saņēma no hercoga Ferdinanda līguma pagarinājumu, un Haudringu ģimenes ķīlas īpašumā Ābeļi palika pat vēl pēc Kurzemes hercogistes likvidācijas.

            Lielā Ziemeļu kara laikā Ābeļi diezgan smagi cieta no karadarbības un mēra, tad nomira arī Veronika Sofija. Viņas dēli Vilhelms Heinrihs un pēc tam Gerhards Ernsts Haudrings atjaunoja saimniecību, izmetinot tukšajās sētās no savām dzimtsmuižām atvestos zemniekus, kā arī sameklējot tos Ābeļu ļaudis, kas juku laikos bija aizklīduši citur. Rezultātā muiža ne vien tika atjaunota, bet arī paplašināta. 1748. gada Kurzemes hercogistes muižu revīzijas laikā tika konstatēts, ka Ābeļiem piederīgas 18 zemnieku saimniecības, kas bija ¼ un ⅛ arkla lielas, un 2 krogi – Ābeļmuižas un vēl otrs, kas pirms dažiem gadiem bijis uzbūvēts uz Igauņu māju zemes. Revīzijā piebilsts, ka muižā vairs nav nevienas postažas. Savukārt 1761. gadā muižā bija 29 saimnieki un trīs krogi – Smilšu, Ābeļu un Robežu. Tomēr zemnieki sūdzējās par nabadzību, jo viņu lauki esot smilšaini un mazi. Šajā laikā Ābeļu muižas valdītāji bija Gerharda Ernsta pieci dēli.

            Kad drīz pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijai 1797. gadā tika veikta iedzīvotāju revīzija, Ābeļi bija kroņa muiža, kas atradās pulkveža Sigismunda Johana fon Haudringa ķīlas un mūža valdījumā. Tolaik Ābeļos bija jau 5 krogi – Baranu, Ošu, Smilšu, Robežu, Kaikanu un Sūnu krogs, kā arī reģistrēti 45 saimnieki. Tomēr, vērtējot pēc mājvārdu skaita, salīdzinājumā ar 1748. gadu klāt bija nākušas tikai dažas mājas (1748. g. – 14, 1797. g. – 20 mājvārdi). Lielo saimnieku skaitu noteica tas, ka revīzijā teju katra ģimene tika reģistrēta kā patstāvīgi saimniekojoša vienība, līdz ar to gandrīz visas mājas faktiski bija 2–3 vai pat 4 pušelnieku saimniecības, tomēr pēc revīziju materiāliem nav iespējams noteikt, vai un kuros gadījumos pušelnieki dzīvoja zem viena jumta.

            Kopumā muižas novadā bija reģistrēti 464 iedzīvotāji: 224 vīrieši (48,3%) un 240 sievietes (51,7%). No tiem 70 (15,1%; 32 vīrieši, 38 sievietes) bija brīvi cilvēki, bet 394 – dzimtļaudis (84,9%; 192 vīrieši, 202 sievietes), visu iedzīvotāju vidējais vecums – 19,2 gadi, pieaugušo iedzīvotāju vidējais vecums – 33,46 gadi. No tiem bērni (0–14 g.v.) – 209 (45%), darbspējīgie – 245 (52,8%), veci ļaudis (60 g.v.) – 10 (2,2%). Reģistrēti arī 7 bēgļi – 18–40 gadus veci vīrieši. Mazais veco ļaužu skaits un tas, ka Ābeļos nebija minēts neviens, kas būtu vecāks par 60 gadiem, vedina domāt, ka revīzijā nav reģistrēti visi iedzīvotāji.

            Muižas centrā līdzās Sigismunda Johana Haudringa ģimenei dzīvoja mājskolotājs A. Mihelštāls un saimniecības pārzine Anna Beata Dīcava (Ditzau), kā arī dzimtļaudīm piederošie pavārs, pavāre un mednieks. Pēdējie trīs un vēl 76 dzimtcilvēki, kuru dzīvesvieta un nodarbošanās revīzijā nav norādīta, piederēja personīgi S. J. Haudringam.

            Kā krodzinieki visos Ābeļu muižas krogos 18. gs. beigās darbojās ebreji. Viņu ģimenes kopā ar dažiem citiem iemītniekiem (stiklinieku, degvīna dedzinātāju, miesnieku u.c.) veidoja paprāvu – 57 cilvēku lielu – ebreju kopienu (12,3% no visiem iedzīvotājiem). Latviešu (84,9%) skaits sakrita ar dzimtļaužu skaitu, bet pārējie 13 Ābeļu iedzīvotāji bija vācieši (2,8%).

     AVOTI un LITERATŪRA:


●   Dokumenti par Ābeļu muižu – LVVA, 554. f., 1. apr., 2633. l., 24. lp.; 554. f., 2. apr., 3130. lieta. 
●   Kurzemes hercogistes 1748. g. muižu revīzija. Sēlpils draudze. – LNB, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa: R X/100K/5/3, 8. lp. o.p.–10. lp.
●   Ābeļu muižas 1797. g. iedzīvotāju revīzija. – Herdera institūta arhīvs Mārburgā: DSHI 550, Kurländische Seelenrevisionen, Bü. 69, S. 12–35.
●   Feldmann H., Mühlen H., von zur
(Hg.). Baltisches historisches Ortslexikon. Teil II. Lettland (Südlivland und Kurland). Köln, Wien: Böhlau Verlag, 1990, S. 4.
    ●    Klopmann F., von. Kurländische Güter–Chroniken. Bd. 1. Mitau, 1856, S. 38.

 

Muntis Auns, Mārīte Jakovļeva