Apdzīvotās vietas » Brunava

« Atpakaļ


BRUNAVA


            Brunava (Windsheim, Windesheim; Wintzheim) – privātmuiža, vēlāk hercoga muiža Sēlpils politiskajā draudzē. Tās iedzīvotāji piederēja pie Seces evaņģēliski luteriskās draudzes.

            Brunavas vāciskais nosaukums cēlies no Mača Vinta (Matz Windt) vārda, kurš 1572. gadā nopirka 1541. gadā Johanam Hersbergam (Herssberg) piešķirto lēni. Vintu ģimenei muiža piederēja līdz 17. gs. 40. gadiem, kad to ieguva kornets Heinrihs Johans fon Villmans (Willmann, arī Wildemann). Tolaik muižas platība bija vienu arklu liela, un tajā bija trīs zemnieku sētas un viens krogs.

            Kad 1656. gada vasarā Maskavijas cars Aleksejs Mihailovičs devās karagājienā uz Vidzemi, daži viņa karavīri ar laivām pārcēlās uz Daugavas kreiso krastu un pie Brunavas uzbūvēja skansti, lai no stāvā krasta varētu apšaudīt Koknesi ar lielgabaliem.

           Ap 1682. gadu Brunavu nopirka hercogs Frīdrihs Kazimirs. Pašās 17. gs. beigās tā bija ieķīlāta fēnriham Rozenbergam (Rosenberg), bet 18. gs. sākumā to ieguva leitnants Georgs Ernsts fon Brunavs (Brunnau). Viņš pārvaldīja muižu vairāk nekā desmit gadu, un, acīmredzot, tieši no viņa vārda radies latviskais muižas nosaukums. 1712. gada 28. jūnijā hercogs Ferdinands no Dancigas deva pavēli hercoga kamerai, ka Brunavam muiža ir jāatstāj un tā jāpievieno Seces amtam. Formāli šis rīkojums tika izpildīts, taču Brunavs to neatzina un vērsās ar sūdzību pie hercoga. Tomēr 1713. gadā Brunavas muižu inventarizēja kā Seces pusmuižu jeb blakusmuižu (Beihof), reģistrējot tajā trīs ¼ arkla lielas zemnieku saimniecības, un vēl divas saimniecības bija tukšas, jo to saimnieki bija aizbēguši. Brunavas muižas dzīvojamā māja tolaik bija ar salmiem un lubiņām apjumta ēka ar priekšnamu, istabu un diviem kambariem. Vēl muižas centrā bija 2 labības klētis (virs vienas no tām bija izbūvēta istaba), ratnīca, kūts, rija un veca pirts ar priekšnamu un kambari.

             Domājams, ka Georgs Ernsts fon Brunavs turpināja saimniekot muižā, jo dokumenti rāda, ka 1717.–1719. gadā viņš tajā uzturējās. Turklāt 1718. gada rudenī hercoga valdība izdeva rīkojumu, ka no Seces amta atkal ir jānodala Sunākste un Brunava. Savukārt 1737. gadā atzīmēts, ka Brunava ir Seces pusmuiža, taču leitnants Brunavs tiesājoties par tiesībām uz to. 

            1748. gada Kurzemes muižu revīzijas laikā Brunava bija ieķīlāta. Muižai piederēja jau 10 zemnieku sētas (viena no tām – neapdzīvota) ar 11 saimniekiem. Saimniecības bija ¼ un ⅛ arkla, viena – ½ arkla liela. Atzīmētas arī 2 postažas. Muižai piederēja krogs pie Daugavas, taču tas bija galīgi sabrucis, tādēļ bija nodomāts rudenī to uzbūvēt no jauna.

             Kaut kad pirms 1781. gada Brunavu vēlreiz pievienoja Secei, bet 1797. gada iedzīvotāju revīzijā drīz pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai Brunava apzīmēta kā kroņa muiža, kuru pārvaldīja Johans Ernsts Francs (Franz). Muižai piederēja 11 zemnieku saimniecības un 3 krogi – Salgu (Salgssche), Dzīšļu (Dsihsel) un Putriņu (Puttring) krogs. Muižas novadā tolaik reģistrēti 176 iedzīvotāji: 94 (53,4%) vīrieši un 82 (46,6%) sievietes; pēc sociālās piederības 163 (92,6%) bija dzimtcilvēki un 13 (7,4%) – brīvi ļaudis. Visu iedzīvotāju vidējais vecums bija 20,36 gadi, bet pieaugušo vidējais vecums – 35,9 gadi. Bērni (0–14 g.v.) – 73 (41,5%), darbspējīgie – 95 (54,0%), veci ļaudis (≥60 g.v.) – 8 (4,5%).

            Muižas centrā dzīvoja tikai pārvaldnieka ģimene un bērnaukle (J. E. Francam bija 3 un 1 gadu veci dēli). No trim krogiem vienu apsaimniekoja vācietis Johans Heinrihs Pēcels (Pehzel), kurš bija arī skroderis, abus pārējos – dzimtcilvēki Juris un Indriķis.


AVOTI un LITERATŪRA:

●   Dokumenti par Brunavas muižu. – LVVA, 2728. f., 8. apr., 26. l., 19. lp.; 554. f., 1. apr., 524. l., 104. lp.; 554. f., 1. apr., 1077. l., 1. lp.; 554. f., 1. apr., 2423. l., 46. lp.; 554. f., 1. apr., 2436. l., 279., 322. lp.; 554. f. 1. apr., 2395., 329. lp.; 554. f., 3. apr., 428. l., 395. lp.; 6999. f., 44. apr., 964. l., 59. lp.; 6999. f., 44. apr., 968. l., 3., 5.–7. lp.; 6999. f., 44. apr., 1612. l., 24.-28. lp.; 472. f., 11. apr., 648. lieta.
●   Die ältesten Kirchenvisitationsrecesse des Selburgschen und Dünaburgschen Districts vom Jahre 1596. In: Sitzungsberichte der Kurländischen Gesselschaft für Literatur un Kunst aus dem Jahr 1896. Mitau, 1897, S. 60.
●   Kurzemes hercogistes 1748. g. muižu revīzija: Sēlpils draudze – LNB, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa: R X/100K/5/3, 35.–36. lp.
●   Brunavas muižas 1797. g. iedzīvotāju revīzija. – Herdera institūta arhīvs Mārburgā: DSHI 550, Kurländische Seelenrevisionen, Bü. 69, S. 493–501.
●   Kurländische Güter-Chroniken. Neue Folge. Bd. 1. Mitau, 1895, S. 239–240.

 

Muntis Auns, Mārīte Jakovļeva