Apdzīvotās vietas » Leči

« Atpakaļ


LEČI

    Leči (Atlitzen) – muiža Ventspils politiskajā draudzē. Tās iedzīvotāji piederēja pie Landzes evanģēliski luteriskās draudzes. Leču nosaukums rakstītajos avotos pirmoreiz minēts 1466. gadā, kad Kordam Noldem tika izlēņoti 12 arkli zemes starp Krojvalku un Leču (Atlicze) strautu. Noldu dzimtai Leči piederēja arī turpmāk. 1554. gadā brāļi Noldes sadalīja no tēva Johana mantotos īpašumus – Heinrihs saņēma Vārvi (Warwen) un Langsēžus (Langsehden), bet Gerts – Lečus un Užavu (Hasau). Taču 1586. gadā maiņas ceļā Lečus ieguva Kurzemes hercogs, 1595. gadā ieķīlājot tos bijušajam Ventspils pilskungam Tomasam Kardinālam (Cardinal). 1635. gadā hercogs Frīdrihs Lečus piešķīra īpašumā galma maršalam Kristofam fon Sakenam (Sacken, von der Osten gen. Sacken), kura pēcteči Lečos valdīja vēl 18. gs. otrajā desmitgadē. 1738. gadā muižas ienesīgums bija novērtēts uz 18 300 alberta florīniem gadā. 1739. gadā Lečus izpirka hercogs Ernsts Johans Bīrons, un turpmāk tie tika iznomāti. Pēc hercogistes pievienošanas Krievijai 1795. gadā ķeizariene Katrīna II uzdāvināja Lečus valsts padomniekam un Kuldīgas virspilskungam Nikolasam Kristofam Ernstam fon Štempelam (Stempel), tomēr jau 1798. gadā fon Štempela mantinieki muižu pārdeva un turpmāk tās īpašnieki vairākkārt mainījās.

            1748. gada Kurzemes hercogistes muižu revīzijas laikā Leču muižas zemnieku saimniecības (to skaits nav uzrādīts) kopā tika novērtētas kā 12¼ arkla lielas, bet vēl 6 saimniecības (1½ arkla) bija tukšas. Lečos bija divi krogi – viens pie ceļa uz Ventspili, otrs – pie “ziemas un meža” ceļa. Atzīmēta arī mežsarga māja un Kroju (Krogen) pusmuiža. Revīzijā piebilsts, ka malka Lečiem jāved 3 jūdzes tālu, bet būvkoki – no Kuldīgas mežiem. Savukārt 1760. gadā Leču muižai piederēja Kroju pusmuiža, 25 zemnieku saimniecības, mežsarga māja un krogs. Zemnieku saimniecības lielāko tiesu bija ¼ vai ½ arkla lielas (kopā 9¾ arkla), no tām divas (¾ arkla) bija neapdzīvotas. Mežā esošo Skaldes krogu (Sckalde) apmeklētāju trūkuma dēļ vairs neizmantoja un tur mitinājās mežsargs. Kopā ar apmēram 10 muižas un kroga iemītniekiem 1760. gadā Leču zemnieku saimniecībās reģistrēti 244, bet 1768. gadā – 267 iedzīvotāji. Līdzīgs iedzīvotāju skaita pieauguma temps saglabājās arī turpmāk.

            Leču muižas centru 18. gs. 60. gados veidoja veca, sliktā stāvoklī esoša dzīvojamā ēka, vecs ērberģis, ratnīca, kurā turēja zirgus, jo zirgu stallis bija nelietojams, pussabrukusi kūts, no laukakmeņiem būvēts kvadrātveida laidars, divas klētis un rija. Muižas pagalmā veda divi mūra vārti: virs vieniem bija ierīkots siera namiņš, bet otriem vārtiem, kas bija jau daļēji sabrukuši, vienā pusē atradās kūts, otrā pusē – sīklopu kūts. Muižai piederēja arī divi augļu dārzi, kur auga ābeles, bumbieres un ķirši.

            Līdz gadsimta beigām muižā bija notikušas nelielas pārmaiņas. 1797. gada iedzīvotāju revīzijas laikā, drīz pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijai, Lečos reģistrēts muižas centrs, 21 zemnieku, divas lauksargu un viena mežsarga saimniecība, kā arī divi krogi (bez nosaukuma atšifrējuma), atzīmēta arī viena postaža, kurā mitinājās namdaris. Muižas īpašnieks N. K. E. fon Štempels Lečos nedzīvoja, jo tas bija tikai viens no viņa īpašumiem. 1797. gada revīzijā vairs nav minēta Kroju pusmuiža; iespējams, ka uz pusmuižas zemes 19. gs. pirmajā pusē izveidotas Krojnieku mājas.

            Kopā Lečos 1797. gadā bija 341 iedzīvotājs – 156 vīrieši (45,7%) un 185 sievietes (54,3%), no kuriem 8 bija brīvi cilvēki (2,3%; 5 vīrieši, 3 sievietes) un 333 – dzimtļaudis (97,7%; 151 vīrietis, 185 sievietes). Reģistrēti arī 7 dzimtļaužu bēgļi. Visu iedzīvotāju vidējais vecums – 25,38 gadi, bet pieaugušo vidējais vecums – 38,73 gadi. Bērni (0–14 g.v.) – 117 (34,3%), darbspējīgie – 192 (56,3%), veci ļaudis (≥ 60 g.v.) – 32 (9,4%). Etniskā ziņā latviešu skaits un īpatsvars atbilda dzimtļaužu skaitam, savukārt brīvo iedzīvotāju vidū bija 4 vācieši (kurpnieka-krodzinieka Karla Frīdriha Ulriha ģimene un viņa zellis) un 4 ebreji (krodzinieka Izaka ģimene).

 

AVOTI un LITERATŪRA:

●   //www.herder-institut.de/bestaende-digitale-angebote/ datenbanken/kurlaendische-gueterurkunden/urkundentext.html?nr=485
●   Dokumenti par Leču muižu un tās īpašniekiem. – LVVA, 6999. f., 44. apr., 1196., 1362. lieta; 554. f., 1. apr., 2395., 2435. lieta; 554. f., 3. apr., 817., 1108. lieta.
●   Taxation derer allodial Guether des ausgestorb. HF Kettlerischen Mannstammes. 1738.23.IX. – Seno aktu arhīvs Varšavā: AGDA, Varia z biblioteki narodowej, Nr.30., p. 1.-4.
●   Kurzemes hercogistes 1748. g. muižu revīzija: Kuldīgas virspilskunga tiesa. –  LNB, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa: R X/100K/5/2, 87. lp.–88. lp. o.p.
●   Leču muižas 1797. g. iedzīvotāju revīzija. – Herdera institūta arhīvs Mārburgā: DSHI 550, Kurländische Seelenrevisionen, Bü. 84, S. 161–173.
   ●   Leču muižas 1760.–1768. g. inventarizācijas. – LVVA, 6999. f., 44. apr., 49. lieta.
   ●   Schröders P., von. Beiträge zur Gütergeschichte Kurlands. T. 2: Kurland. [München]: Hrsg. von der Kurländischen Ritterschaft, 1983, S. 83–84.

 

Muntis Auns