Apdzīvotās vietas » Meņķi

« Atpakaļ


MEŅĶI


            Meņķi (Menkenhof) – muiža Sēlpils politiskajā draudzē. Tās iedzīvotāji piederēja pie Dignājas evaņģēliski luteriskās draudzes.

            Muižas nosaukums acīmredzot cēlies no uzvārda – 1596. gada Sēlijas baznīcu revīzijā bija minēts kāds Oto Menke (Mencke, von Mencken), kurš varētu būt šīs muižas īpašnieks. Meņķu muiža ar nosaukumu Munkenhof redzama kartē, kuru 1702. gadā zīmējis zviedru ģenerālmajors un Kurzemes gubernators Karls Magnuss Stjuarts (Stuart). Un vēl 1726. gadā muižā saimniekojuši Menkes. Savukārt 1748. gada Kurzemes muižu revīzijas Dignājas (Dubena) muižas aprakstā piebilsts, ka Dignājas novadā pie Rīgas lielceļa atrodas lēņa muiža, ko sauc par Menkes lēni (Mencken–Lehn), un tai pieder 4 zemnieku saimniecības un krogs. 18. gs. otrajā pusē muiža jau bija pārgājusi citu īpašnieku rokās, piemēram, 1774. gadā te saimniekoja Plāters, bet 1781. gadā fon Adelings.    

            Salīdzinot 1797. gada iedzīvotāju revīzijas datus ar 1748. gada ziņām, var konstatēt, ka muižas saimniecība pusgadsimta gaitā manāmi paplašinājās. 1797. gadā Meņķu īpašnieks bija komercpadomnieks Hermans Karls Šneiders (Schneider), kurš dēvēts par “šā lēņa dzimtkungu”. Muižai piederēja jau 12 zemnieku saimniecības, kā arī dzirnavas un 4 krogi – Bērzkrogs (Barsen Krug), Dzirnavkrogs (Mühlen Krug), Muižkrogs (Hofes Schenke) un Robežkrogs (Grenzen Krug). Muižā dedzināja degvīnu. Zemnieku saimniecības gan bija nelielas – vidēji 9 cilvēki katrā, to skaitā 2–3 darbspējīgi vīrieši.

            Muižas novadā bija 156 iedzīvotāji: 85 vīrieši (54,5%) un 71 sieviete (45,5%); reģistrēti arī 11 dzimtļaužu bēgļi. Pie dzimtļaudīm piederēja 111 (71,2%), pie brīvajiem ļaudīm – 45 (28,8%) personas, no tiem – 5 latvieši. Visu iedzīvotāju vidējais vecums – 26,19 gadi, bet pieaugušo vidējais vecums – 41,82 gadi. Bērni (0–14 g.v.) – 59 (37,8%), darbspējīgie – 84 (53,9%), veci ļaudis (≥60 g.v.) – 13 (8,3%). Kā vecākais revīzijā minēts 96 gadus vecais “Dāvidu” saimnieka Andreja tēvs Jozeps.


AVOTI un LITERATŪRA:

●   Dokumenti par Meņķu muižu. – LVVA, 554. f., 2. apr., 394. l., 13. lp.; 554. f. 2. apr., 3130. l., 16. lp.; 554. f., 3. apr., 1632. l., 28. lp.
●   Die ältesten Kirchenvisitationsrecesse des Selburgschen und Dünaburgschen Districts vom Jahre 1596. Hrsg. v. Dr. G. Otto.// Sitzungsberichten der Kurländischen Gesselschaft für Literatur und Kunst aus dem Jahr 1896. – Mitau, 1897. – S.74.
●   Dunsdorfs E. Kurzemes karakartes (17. un 18. gadsimtenī). Melburna: Kārļa Zariņa fonds, 1984., 126., 128. lpp.
●   Kurzemes hercogistes 1748. g. muižu revīzija: Sēlpils draudze. – LNB, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa: R X/100K/5/3, 6. lp.
●   Meņķu muižas 1797. g. iedzīvotāju revīzija. – Herdera institūta arhīvs Mārburgā: DSHI 550, Kurländische Seelenrevisionen, Bü. 70, S. 556–565.

 

Muntis Auns