Apdzīvotās vietas » Vārve

« Atpakaļ


VĀRVE

            Vārve (Warwen) – muiža Ventspils politiskajā draudzē. Tās iedzīvotāji piederēja pie Ventspils un Landzes ev. luteriskās draudzes. Vārve dokumentos pirmoreiz minēta 1466. gadā, kad tā izlēņota Kordam Noldem (Nolde). 1505. gadā viņa dēlam Johanam tika izlēņotas 3 saimniecības Langsēžos (Langseden), un Langsēži turpmāk pastāvēja kā Vārves pusmuiža. Noldu dzimtai Vārve piederēja līdz 1672. gadam, pēc tam pirkšanas ceļā to ieguva Tomass Frīdrihs fon Turnovs (Turnow), taču jau 1675. gada maijā viņš Vārvi pārdeva par 44 500 florīniem Johanam Bēram (Behr), kurš savukārt 1687. gadā to par 74 000 florīnu pārdeva hercogam Frīdriham Kazimiram.

            17. gadsimta beigās Vārve bija visai liela muiža. 1692. gadā pašā Vārves muižā reģistrētas 14 mājas ar 20 saimniekiem (kopā 11 arkli), 46 sīksaimniecības jeb t.s. vienkāju (Einfuesslinge) saimniecības, no kurām 5 bija tukšas, kā arī Mellužu krogs un viena mežsarga saimniecība. Bez tam tolaik pie Vārves piederēja Īvierpes (Iwerpen, Iwirpen), Elšķenes un Celodes zemnieki: Īvierpē – 13 mājas ar 14 saimniekiem, Elšķenē – 18 mājas ar 21 saimnieku, kā arī kalēja, pļavsarga un 4 mežsargu saimniecības, Celodē – 11 mājas (5¼ arkla) ar 13 saimniekiem, 5 “vienkāju” saimniecības, kā arī mežsarga māja. Īvierpe – ciems ap 6 km uz DDR no Vārves un ap 2 km uz ZZA no Užavas – arī turpmāk piederēja Vārves muižai, bet Elšķene un Celode jau 17./18. gs. mijā tika no Vārves atdalītas.

1700. gadā Vārvi ieķīlāja Oto Reinholdam fon Dortēzenam (Dorthoesen). Lielais Ziemeļu karš un hercogistes zviedru okupācija negatīvi ietekmēja muižas saimniecību, jo 1703. gada februārī atzīmēts, ka muiža maksā kontribūcijas vien par 7 arkliem zemes Vārvē un Langsēžos, bet Īvierpē dzīvo viens vienīgs zemnieks. Pēc Dortēzena nāves 1710. gadā Vārvi uz laiku apvienoja ar Kusti un nodeva pārvaldīšanā bijušajam Ventspils amtmanim Kristianam Frīdriham Hardelofam (Hardeloff), kurš pats dzīvoja Kustē. Hardelofam palīgā 1714. gada decembrī nozīmēja rakstvedi Johimu Štrokirhu (Strokirch), bet jau pēc nepilna gada viņu nomainīja rakstvedis Martens Juels, kurš iepriekš bija rakstvedis Grobiņas muižā. Pēc Hardelofa nāves 1717. gadā Vārvi ieguva acīmredzot bijušā ķīlas valdītāja Dortēzena mantinieki, pēc  tam tā ieķīlāta Melhioram Frīdriham fon Butlaram (Buttlar). Hercogs Ernsts Johans muižu izpirka, bet no 1741. gada Vārvi iznomāja uz ilgakiem laika periodiem Piltenes landrātam Johanam Ernstam fon Heikingam (Heucking), Ferdinandam fon Karpam un citiem. 18. gs. 70.–80. gadu mijā Vārve piedereja pie Ventspils ekonomijas, bet 1792. gadā hercogs Pēteris to pārdeva Pasiekstes dzimtkungam Frīdriham Ernstam fon Korfam (Korff).

            1714. gadā, inventarizējot Vārvi, tika konstatēts, ka, ieskaitot bijušās “vienkāju” saimniecības, Vārvē pastāv vairs tikai 18 mājas ar 20 saimniekiem, bet 44 mājas ir tukšas, savukārt Īvierpē apdzīvotas 3 mājas, bet 12 – tukšas. Galvenais iemesls šādai situācijai acīmredzot bija 1710. gada mēra postījumi, no kā Vārves muiža atkopās ar lielām grūtībām. Vēl 1748. gadā apstrādātā zemnieku zeme bija 11 arklus, neapstrādātā – 17¾ arkla liela. 1757. gadā Vārvē kopā ar Īvierpi reģistrētas 76 mājvietas, taču apdzīvotas bija tikai 29. No 47 tukšajām mājvietām 39 bija aizaugušas ar mežu un krūmiem, 3 – aizputinātas ar smiltīm, bet viena saimniecība jau bija zudusi no ļaužu atmiņas. Darbojās krogs, pastāvēja Langsēžu pusmuiža. 18. gs. beigās Vārvē bija 36 zemnieku saimniecības, kas gan liecina par zināmu izaugsmi, taču ļoti daudzas pēcmēra laika postažas tā arī vairs netika izmantotas lauksaimniecībā.

           Muižas centra dzīvojamā ēka 1739. gada inventarizācijā raksturota kā maza, pirms dažiem gadiem celta būve ar laukakmeņu pamatiem; tajā bija priekšnams, velvēts rovis, istaba, trīs kambari, ateja, pieliekamais un pagrabs. Minēta arī vecā dzīvojamā ēka, kas bija sliktā stāvoklī. Citas ēkas bija ērberģis, klēts, jauns laidars ar kūti un salmu šķūni, siena šķūnis, zirgu stallis ar ratnīcu, sīklopu kūts, cūku kūts, rija un siera namiņš. Muižai piederēja virtuves dārzs un augļu dārzs ar vecām ābelēm un ķiršiem. Savukārt 1757. gadā liela daļa minēto ēku vēl pastāvēja, taču dažas no tām jau bija pussabrukušas un nelietojamas. No jauna bija uzbūvēts viens dzīvojamās mājas spārns, sīklopu kūts un alus darītava ar pirti. 

          Situāciju Vārvē kā privātīpašumā fiksēja 1797. gada iedzīvotāju revīzija. Tolaik tā piederēja F. E. fon Korfa atraitnei Julianai Elizabetei, kura dzīvoja savā Pasiekstes muižā. Vārves muižā revīzija konstatēja 36 zemnieku saimniecības, divas pusmuižas – Langsēžus un Lodi, un divus krogus – Vārves krogu un Jūrmalkrogu. Jūrmalkrogā dzīvoja arī mežsargs. Kopā Vārvē 1797. gadā bija reģistrēti 457 iedzīvotāji – 230 vīrieši (50,3%) un 227 sievietes (49,7%), no kuriem 20 bija brīvi cilvēki (4,4%; 8 vīrieši, 12 sievietes) un 437 – dzimtļaudis (95,6%; 222 vīrieši, 215 sievietes). Atzīmēti arī 5 dzimtļaužu bēgļi. Visu iedzīvotāju vidējais vecums –  27,89 gadi, bet pieaugušo vidējais vecums –  41,28 gadi. Bērni (0–14 g.v.) – 158 (34,6%), darbspējīgie – 259 (56,7%), veci ļaudis (≥ 60 g.v.) – 40 (8,7%). Etniskā sastāva ziņā latviešu skaits Vārvē sakrita ar dzimtļaužu skaitu. Brīvo iedzīvotāju vidū 13 bija vācieši – Vārves lopu uzrauga Kristofa Hasa (Haß) ģimene, Langsēžu lopu uzraudze Doroteja Zeiberlinga (Seuberling), Vārves kroga krodzinieks Kristians Šteins (Stein) ar māti, atslēdznieks Johans Vilhelms Bērs (Baehr) ar sievu un, domājams, arī “Krengu” piemitņa Kristofa Vilhelma Grīndāla (Gründahl) ģimene, savukārt Jūrmalkrogu apsaimniekoja ebreja Leizera (Leiser) ģimene, kurā kopā ar kalpa puisi bija 7 cilvēki.


AVOTI un LITERATŪRA:

●   Korda Noldes 1466. gada lēņa grāmata. –  //www.herder-institut.de/bestaende-digitale-angebote/datenbanken/kurlaendische-gueterurkunden/urkundentext.html?nr=485.
●   Kurzemes hercogistes 1748. g. muižu revīzija: Kuldīgas virspilskunga tiesa. – LNB, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa: R X/100K/5/2, 100.a lp.–102. lp.
●   Vārves un Kustes muižu dokumenti 17.–18. gs. – LVVA, 554. f., 1. apr., 945. l., 18. lp., 1360. l., 77. lp., 2633. l., 17.–18. lp., 2395. l., 278. lp.; 2. apr., 3092. l., 35. lp.; 3. apr., 662. l., 133. lp., 1490. l., 58. lp.; 6999. f., 44. apr., 545., 1108., 1109., 1362., 1370. u.c. lietas.
●   Feldmann H., Mühlen H., von zur (Hg.). Baltisches historisches Ortslexikon. Teil II. Lettland (Südlivland und Kurland). Köln, Wien: Böhlau Verlag, 1990, S. 324, 683.

Muntis Auns, Mārīte Jakovļeva